Latvijas vēsture.
Latvijas vēsture ir cieši saistīta ar citu Baltijas jūras baseina valstu vēsturi, un to stipri ietekmējusi Ziemeļeiropas ģermāņu tautu cīņa arAustrumeiropas slāvu tautām par lielo tirdzniecības ceļu kontroli. Latvijastautas agrāk nekā citas Baltijas valstu tautas tika pievērstas kristīgajai ticībai 12. un 13. gadsimtos, tomēr tās ilgu laiku saglabāja senās tradīcijas un cieši ar dabu saistīto dzīvesziņu. Vēlajos viduslaikos Latvijas teritorijā izveidojās suverēnu valstu savienība — Livonijas konfederācija, kuras ietvaros līdz 16. gadsimtam konsolidējās latviešu tauta. Savukārt 17. gadsimtā Latvijas dienvidrietumu daļā izveidojās plaukstoša muižnieku republika — Kurzemes un Zemgales hercogiste, kas piedalījās Āfrikas un Amerikas kolonizācijā un iekļāvās globālajā tirdzniecības ķēdē. Latvijas galvenā pilsēta Rīga, kas līdz 15. gadsimtam bija lielākā Hanzas savienības tirdzniecības pilsēta Baltijas jūrasaustrumu krastā, arī vēlāk saglabāja nozīmīga reģionālā politiskā un militārā centra statusu. 20. gadsimtā Latvija izveidojās par neatkarīgu valsti, kas, neskatoties uz atkārtotām citvalstu okupācijām, spēja atjaunot savu neatkarību un kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti 21. gadsimtā.
Aizvēsturiskie laiki Latvijā.
Baltijas jūras austrumu piekrastē cilvēku apmetnes parādījušās vēlīnajā paleolītā (senākajā akmens laikmetā), kas Baltijā aptvēra laika posmu apmēram 8500.—7600. g. p.m.ē. Katrā ziņā uz šo periodu attiecināmi daudzi toreizējo cilvēku lietotie priekšmeti un rīki, piemēram, no dzīvnieku kauliem izgatavoti bultu uzgaļi, harpūnas,naži u.c., kas atrasti Lauku skolas apmetnes arheoloģiskajos izrakumos. Akmens laikmeta apmetnes Latvijā vairumā gadījumu attiecas uz neolīta laikmetu, kas Baltijā aptvēra apmēram 3000.—1500. g. p.m.ē.
3. gadu tūkstoša sākumā p.m.ē. mūsdienu Baltijas teritoriju apdzīvojasomugru (jeb sāmu) valodās runājošas ciltis — mūsdienu somu unigauņu priekšteči. Taču 3. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. šo teritoriju iekaroja tehnoloģiski augstāk attīstītu cilšu grupa, kurai bija raksturīgi keramikas izstrādājumi ar vītas auklas nospiedumiem (Auklas keramikas kultūra) un kaujas cirvji. Vēsturnieki tos uzskata par baltu valodās runājošo tautu priekštečiem. Sava izplatības areāla ziemeļos ienācēji sava mazskaitlīguma dēļ pamazām sajaucās ar somugru valodās runājošajiem agrākajiem iedzīvotājiem. Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes joslā pirmbaltu valodās runājošas ciltis aptvēra plašu teritoriju, sākot no Gdaņskas līča piekrastes līdz Kurzemei. Pastāv arī alternatīvs viedoklis, ka vēl 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Latviju joprojām vēl apdzīvoja somugru izcelsmes ciltis, bet tikai 2. gadu tūkstotī p.m.ē. tagadējās Latvijas teritorijā ieceļoja baltuciltis, no kurām vēlāk izveidojās kuršu, latgaļu (latvju), sēļu unzemgaļu tautas. Tāpat Latviju apdzīvoja arī somugru izcelsmes līvi.
